Kāda ir radniecīgu dvēseļu valoda?!
Kāpnes bez margām un pakāpieniem
Pieder trauslajam puķ'zirnītim -
Ziedošam, kāpelējošam, cik augstu vien tīk,
Ar smalki rullētām stīgam, kā matiņiem,
Ar kuriem viņš pieturas visam tam,
Kam vien viņa tuvumā augt labpatīk...
Vēl viņam ir vajadzīga stanga,
Kā svarcēlājam, kas tiecas vinnēt...
Tā stute! Tas atstutētais koks,
Kuru viņš palūdz savam dārzniekam...
Viņš jau nerunā! - ..kāds iebildīs...
Bet smalkās stīgas to pavēstīs!
Tās redzot dārznieks jau sevī zin'-
Jāmeklē stute un jāatsien ir...
*
Lūk! Tā tad arī ir tā brīnišķīgā -
Radniecīgo dvēseļu valoda,
Kurā sarunāties prot, kā te dots piemērā-
Dārznieks un trauslais puķ'zirnīt's!
S.Sīle
S.Sīle