Kastaņas bērniņš
Kad rudenī ieej, kaut stundu, -vien savā,
Skatienu veltot norisēm dabā,
Domu skrējiena dimdoņa rimst-
Skaistums paveras, acs asaru rieš!
Kastaņi lido! Zemē sasēžas!
Pieskaries, - plaukstu vēss pieskāriens skar,
Tāds, kas bez vārdiem uzrunā tieši -
Pasaulē viss skaists...Viss skaists!
*
Patīk arī kastaņai Tavs tuvums,
Un plauksta, kurā kastanēns sēž...
Kastaņa nojauš - ir labās nu rokās -
Ticis, viņas auklētais bērns!
Un Tu saujā to sajūtu sildi,
Ņemot to spēku, ko neliedz koks,
Vari pat krelles meistarot žigli,
Lai laimīgs kastaņbērns!
©S.Sīle
Mans foto
